Lai pārliecinātos par nefropātijas attīstības risku, jāizdara urīna analīze, pārbaudot - ir vai nav mikroalbumīnūrija. To sauc par mikroalbumīnūrijas testu. Parastā urīna analīze albumīnus nenosaka! Parastā urīna analīzē konstatē tikai lielāku olbaltumu daudzumu - proteīnus. Albumīnu daudzumu urīnā laboratorijā precizē dažādi ar speciālām noteikšanas metodēm:
nosaka kopējo albumīnu daudzumu 24 stundu krātā urīnā,
albumīnu daudzumu nakts urīna vai 4 stundu krātā urīna porcijā,
albumīnu daudzumu gadījuma urīna analīzē, parasti no rīta pēc pamošanās pirmā urīna porcijā; mikroalbumīnus var noteikt arī mājās ar speciālu stripu palīdzību.
Albumīnūrijas veids | Albumīna izdales mg/min | Ātrums mg/dienā |
Normāls | <20 | <30 |
Mikro | 20 -200 | 30 - 300 |
Makro | >200 | >300 |
Pastāvīgas mikroalbumīnūrijas diagnozi pārliecinoši apstiprina, ja vismaz divās no trim urīna analīzēm konstatē palielinātu albumīna daudzumu (skat. 1. tabulu).
Īslaicīgi (pārejošu) palielinātu albumīna daudzumu urīnā atrod pēc lielākām fiziskām slodzēm, urīnceļu infekcijas gadījumā, augsta cukura līmeņa asinīs un sirds bojājuma gadījumā. Mikroalbumīnūrija attīstās arī pie ilgstoši paaugstināta asinsspiediena, sakarā ar citām nieru un sirds-asinsvadu slimībām.
Par nefropātijas attīstību var norādīt arī albumīna-kreatinīna attiecība.
Saslimstot ar 1. tipa diabētu, parasti mikroalbumīnūrija neattīstās pirmos 5 gadus, arī bērniem pirmspubertātes vecumā tā attīstās reti. Tāpēc regulāri reizi gadā mikroalbumīnūrijas tests veicams tikai sākot ar 5 gadu diabēta stāžu.
Personām ar 2. tipa diabētu mikroalbumīnūriju dažkārt atrod jau slimības diagnosticēšanas brīdī. Tāpēc, diagnosticējot 2. tipa diabētu, jāpārbauda arī albumīnu daudzums urīnā.
Konstatējot urīnā lielāku albumīnu daudzumu, izmeklējums jāatkārto, jo albumīnu daudzums urīnā dažādās dienās variē līdz pat 40%.
Cilvēkiem ar diabētu reizi gadā jāveic mikroalbumīnūrijas tests!
KĀPĒC PĀRBAUDĪT?
Pēdējo desmit gadu pētījumos noskaidrots, ka diabēta nefropātijas attīstību un progresēšanu līdz hroniskai nieru nepietiekamībai iespējams aizkavēt vai pat novērst, ja savlaicīgi atklāj nefropātijas attīstību un samazina mikroalbumīnūriju. Dažos pasaules valstu diabēta centros diabēta nefropātijas profilakses pasākumus iesaka sākt vēl tad, kad urīnā ir normāls albumīnu daudzums, bet diabēta stāžs tuvojas 5-10 gadu robežai (primārā profilakse). Mikroalbumīnūrijas stadijā gan nevajadzētu kavēties ar diabēta nefropātijas profilakses (sekundārā profilakse) pasākumiem.
PROFILAKSE
Cukura līmenis asinīs pēc iespējas tuvāk normālam (pirms ēšanas ~6 mmol/l/ un 2 stundas pēc ēšanas līdz 8 mmol/l vai HbA1c <7%) – pati efektīvākā nefropātijas profilakse. Bet, ja tomēr urīna analīzē atrasti mikroalbumīni? Vairāki ilgstoši multicentru pētījumi pierādījuši, ka medikamenti, kurus mēs pazīstam kā AKE-inhibitorus (Berliprils, Monoprils, Accupro, Dirotons, Cardace u.c.) un kurus parasti izmanto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanā, samazina arī mikroalbumīnūriju un tādējādi palēnina nefropātijas attīstību. Tāpēc tos lieto mikroalbumīnūrijas ārstēšanai, pat tad, ja asinsspiediens ir normāls. Starp citu, pēdējo gadu pētījumi pierādījuši, ka vēl nedaudz pazeminot asinsspiedienu – 120/75 mmHg , palēninās nefropātijas attīstība.
KREATINĪNS ir kreatīna (svarīga muskuļu sastāvdaļa) vielmaiņas galaprodukts, kurš no organisma tiek izvadīts tikai caur nierēm. Kreatinīna daudzumu nosaka asins serumā, un pēc tā lieluma izvērtē nieru funkciju. Ja nieres nedarbojas pilnvērtīgi, kreatinīna līmenis asinīs paaugstinās, samazinās tā izvadīšana caur nierēm.
GLOMERUĻU FILTRĀCIJAS ĀTRUMS (GFĀ) rāda, kā nieres ir spējīgas attīrīt (filtrēt) asinis. GFĀ var precizēt ar GFĀ testa palīdzību – asinīs ievada radioizotopu vai kādu citu ķīmisku vielu; pēc radioizotopa koncentrācijas samazināšanās asinīs (tas izdalās caur nierēm) tad arī aprēķina glomeruļu filtrācijas ātrumu.