"Pasaules Diabēta dienas - 2018 tēma ir “Diabēts un ģimene”. Cukura diabēts ir kā nelūgts viesis, kas ierodas mājās uz palikšanu. Tas neizbēgami ietekmē ikvienu ģimenes locekli. Daudz kas ģimenes dzīvē varēs palikt kā iepriekš, taču vajadzēs arī mainīties. Ģimenei ir svarīga loma un palīdzot ģimenes locekļiem izprast tās pārmaiņas , kas pakāpeniski jāievieš, var atvieglot šo jauno situāciju un gūt atbalstu.
Kā būt vecākiem, kuru bērns saslimis ar cukura diabētu? Par vecāku un pusaudžu emocionāliem aspektiem Latvijas Diabēta federācijas prezidente Dr Indra Štelmane jautāja Dr. Dr. Ilonai Sprūģei, MBA, psihiatre SIA „Limbažu slimnīca”, VSAC „Rīga” un SIA „Premium Medical” speciālistei.
“Kad mamma un tētis uzzina par cukura diabētu savam bērnam, vecākiem nepieciešams laiks fakta izsērošanai, jo nekas nevar būt bēdīgāks un satraucošāks par bērna veselības un dzīvības apdraudējumu. Ģimenei ir īsta krīze. Vecāki var justies vainīgi, ka tā ir noticis.. Viņi var domāt, ka bērnam nekad nebūs iespējama normāla dzīve.. Ģimene satiekas ar daudziem speciālistiem - bērnu endokrinologu, ģimenes ārstu, pediatru, medicīnas māsu, dietologu vai uztura speciālistu, un visi var būt nozīmīgs atbalsta avots. Ātrāka slimības pieņemšana ģimenē palīdzēs samazināt un attālināt cukura diabēta sarežģījumus, kā arī nodrošināt bērna attīstību kopumā. Svarīga sadarbība ar visiem speciālistiem, tai palīdz, ka visi kopā ir orientēti uz nepārtrauktu izziņu, jo arī mediķi piedzīvo plašu emociju amplitūdu, esot kopā ar slimu bērnu.
Jau pagājušā gadsimta vidū tika konstatēts, ka bērna, kas nonāk slimnīcā ar ketoacidozi (dzīvību apdraudošs 1. tipa cukura diabēta sarežģījums), emocionālajām vajadzībām jāpievērš tik pat liela uzmanība kā vajadzībai pēc ēdiena vai zālēm (Prugh, et al, 1952). Nav nevienam vairs šaubu par to, ka vismaz vienam vecākam jābūt bērnam blakus, pretējā gadījumā traumu esot slimnīcā padziļinās bailes tikt atstātam, kas bērnam ir lielāks stresa faktors nekā pati saslimšana.
Kovacs et al (1990) secina, ka pirmajā gadā pēc cukura diabēta diagnozes jaunākā skolas vecuma bērniem novēro depresijas un trauksmes simptomus. Tādēļ nepieciešama savlaicīga un pareiza palīdzība.
Diemžēl mūsdienās ir arī 2. tipa cukura diabēta saslimšanas gadījumi bērniem ar palielinātu ķermeņa svaru, kas prasa ieviest tūlītējas izmaiņas ģimenes ēšanas tradīcijās un paradumos, varētu apgalvot, ka par pacientu kļūst visa ģimene.
Nereti, rūpējoties par mazo slimnieku, mammas rūpēm pievienojas pašas neatpazīta trauksme un bailes, un bērns tiek apkalpots un appuišots neatbilstoši sava vecuma vajadzībām, tiek pārlieku kontrolēts, liedzot viņam pašam atklāt pasauli un līdz ar to attīstīties. Ja mamma ir baiļu pārņemta, viņa neredz, ka bērns var kaut ko arī pats. Tā ir hiperaprūpe jeb pāraprūpe, kas var nākotnē radīt pārāk lielu atkarību no citiem un bezspēcību dzīves izaicinājumu priekšā, no kuriem viens no lielākajiem ir būšana kopā ar hronisko slimību. Svarīgi bērnam jebkurā vecumā dot tik daudz brīvības, cik viņš spēj ar to tikt galā pats.
Par pusaudžiem un cukura diabētu
Kā iemācīt pusaudzi ar cukura diabētu par sevi rūpēties? Šim dzīves posmam raksturīgā eksperimentēšana, dumpošanās, protests pret visu pasauli un riska uzņemšanās saistīta ar attīstībai tik ļoti nepieciešamo vēlmi pašam kontrolēt savu likteni. Tas var pasliktināt cukura (glikozes) līmeņa kontroli asinīs un slimības gaitu. Konflikti ģimenē un ģimenes disfunkcija tikai pasliktina slimības gaitu. Pusaudži ar labāku pašcieņu un iekšējās kompetences sajūtu labāk pārvar grūtības pie hroniskām slimībām (Frank, 2005). Pie augstāka HbA1c* līmeņa pusaudžiem biežāk novēro depresiju (Whittemore et al, 2002). Nepietiekama glikozes kontrole, ketoacidoze var būt rādītāji, ka pusaudzis un ģimene neizprot slimību. Ēšanas traucējumi, kas kļūst aktuāli šajā vecuma grupā, īpaši meitenēm, slimības norisi pasliktina. Vairums jauniešu iemācās aprūpēt sevi cukura diabēta sakarā, bet tikt galā ar depresiju un ēšanas traucējumiem, piedzīvot atkārtotu ketoacidozi vieniem pašiem nav pa spēkam. Biežākās ģimenes disfunkcijas pazīmes ir skolēna neiešana uz skolu, emocionāla nevērība ģimenē (neinteresēšanās, neieklausīšanās, vienaldzība, visas atbildības uzlikšana uz pusaudzi, priekšlaicīgs mudinājums pusaudzim būt patstāvīgam glikozes kontrolēšanā), arī atkārtotas ketoacidozes situācijas. Jautājums „kas šobrīd tev ir grūtākais?” ļautu jaunajam cilvēkam justies drošāk ar savu slimību. Svarīgi ģimenei būt klāt, kad tas ir nepieciešams, neprasīt būt perfektam attiecībā pret glikozes kontroli, neizdarīt spiedienu, ļaut pusaudzim lēnām virzīties autonomijas virzienā, kur ātrumu nosaka viņš pats.
Kā psihiatrs savā praksē esmu sastapusies ar nepietiekamu valsts atbalstu elementārā un savlaicīgu asistenta pakalpojuma nodrošināšanā skolēniem ar hroniskām slimībām, tai skaitā ar cukura diabētu. Kāds pirmo klašu skolnieks pats nevar injicēt insulīnu.. Asistenta pakalpojums viņam ir dzīvībai nepieciešams. Tāda politika vecākiem rada tikai dusmas un bezspēcību, kas ārkārtīgi samazina nepieciešamo atbalstu bērnam.
Gana laba cukura kontrole asinīs ir atkarīga no laba psiholoģiskā mikroklimata ģimenē. Siltus un vienlaikus struktūru dodošus vecākus kopumā saista ar labāku cukura diabēta kontroli bērniem un pusaudžiem. Ģimenei nepieciešams apzināt savus resursus un arī vājās vietas. Šādās situācijās ne ar ko neaizstājamas ir psiholoģiska konsultēšana, kognitīvi biheiviorālā terapija, ģimenes sistēmas terapija un psihodinamiskā psihoterapija, tās var uzlabot ne tikai emocionālo līdzsvaru ģimenē, bet arī glikozes kontroli bērniem ar 1. tipa cukura diabētu (Winkley et al, 2006). Tādēļ cukura diabēta aprūpē bērniem īpaši svarīgi piesaistīt arī mentālās veselības speciālistus - psihologus, psihoterapeitus, psihiatrus, sociālos darbiniekus.
* - Glikohemoglobīns, glikozētais hemoglobīns, pēc tā var spriest par vidējo glikozes daudzumu asinīs pēdējo trīs četru mēnešu laikā. Jo tas lielāks, jo pieaug slimības sarežģījumu attīstības risks.
Comments