Lielākajai daļai lasītāju ir bijis jāuzklausa ārsta atzinums: «Jums ir cukura diabēts, un ar to būs jāsadzīvo visu mūžu...» Atceraties, kā toreiz jutāties? Protams, esam dažādi. Katram savs raksturs, sava jūtu pasaule, lielāks vai vājāks gribasspēks. Viens to pieņem kā tūlīt realizējamu dzīvesveida pārmaiņu programmu. Citam paiet krietni ilgs laiks, pārdomājot, pārdzīvojot un meklējot iespēju slimību ignorēt vai kaut kādā veidā apiet. Diemžēl tādas lespējas nav - ar šo diagnozi jāsadzīvo. Bet, ja kādam tas šķiet par grūtu, vajadzētu meklēt speciālista palīdzību. Viens šāds atbalsta plecs ir psihoterapeits, otrs - diabēta biedrību vide.
VAI SLIMĪBA MAINA CILVĒKU?
Katra slimība, īpaši hroniska, psihoemocionāli traumē. Cilvēks ilgstoši izjūt bezpalīdzību, viņa dvēseli pārpilda daudzas un dažādas smagas jūtas. Cilvēks var noslēgties, sajust dusmas un naidu skaudību pret veselajiem. Tas ir saprotami. Katram no mums ir savs fons, uz kura slimība veidojas. Tas var būt bērnības traumas. Ne vienmēr ar to pats var tikt galā. Ļoti labi, ja to var uzticēt speciālistam, kas palidzēs pacientam labāk saprast ne tikai sevi, bet arī citus. Un pamazām tuvoties atziņai, ka ar slimību, tajā skaitā arī hronisku, var dzīvot pietiekami kvalitatīvi un ilgi.
TUVINIEKA VAI KOLĒĢA DOTS PADOMS: TEV TIKAI JĀSAŅEMAS!» NE VIENMĒR IR ĪSTI VIETĀ?
Tas var likt cilvēkam sajust, ka viņš ir vājš, jo nav saņēmies. Bet biež vien viņš to tiešām nespēj izdarīt. Viņam var būt tāds psihoemocionālais stāvoklis, varbūt depresija, ko saviem spēkiem nav iespējams pārvarēt. Zobus taču neārstējam paši? Arī cukura diabētu ārstē endokrinologs, nosakot, kādas medikamentozas kombinācijas izvēlēties. Un tieši tāpat ir ar cilvēka emocionālo pasauli, kuras ārstēšana būtu jāuztic ārstam-speciālistam.
GARĪGAIS DISKOMFORTS SPĒJ IZSAUKT SLIMĪBU?
Lieli pārdzīvojumi, kas nav pārstrādāti vai līdz galam izdzīvoti, var radīt ļoti smagas sekas. Tas ir izpētiīs un pierādīts, ka liela, akūta psihotrauma vai psihoemocionāli traumējoša situācija paātrina autoīmunos procesus, palielina iespēju saslimt ar ļaundabīgiem audzējiem, bronhiālo astmu u.c. Cilvēks cenšas ar sevi tikt galā, bet to nespēj un organisms reaģē, atklājot savu vājo punktu. Tad var parādīties kāda hroniska slimība.
Jebkura hroniska slimība var radīt depresīvu fonu, jo nav viegli pieņemt slimību, sadzīvot ar to un organizēt savu dzīvi ne tā, kā visiem. Katram tas ir citādi. Ir cilvēki, kas ir stabili savā psihoemocionālajā pasaulē. Viņi pārdzīvos, ies tālāk, un nekādas depresijas nebūs. Bet tiem, kas ir trauslāki, kam grūtāk tikt galā ar pārdzīvojumu, var attīstīties depresija ar visām tās pazimēm: bezmiegu, garastāvokļa traucējumiem u.tml. sūdzībām, kas tai raksturīgas. Depresija ir viltīga. Var būt tāds veids kā maskētā depresija, kas neizpaužas kā garastāvokļa traucējumi, skumjas, bēdas vai bezmiegs, bet parādās tieši fizioloģiskā veidā.
Bez depresijas hronisko slimibu pacientiem var būt arī adaptācijas traucējumi, kas kavē piemēroties jaunajai dzīves situācijai, - trauksme, miega traucējumi, aizkaitinājums, koncentrēšanās grūtības. Dusmas, vainas sajūta un bezpalīdzība ir trīs galvenās jūtu izpausmes šādiem pacientiem.
KAS JĀZIN CUKURA DIABĒTA PACIENTIEM?
Neviens nav tik visvarens, lai varētu pasacīt kā cilvēkam rīkoties šajā vai citā situācijā. Katram ir savs celš kā izveidot sadzīvošanas mehānismu ar slimību. Atrast savu ģimenes ārstu, endokrinologu un psihoterapeitu iesakām katram diabēta pacientam. Svarīgi, lai ar savu ārstu var labi izrunāties ne tikai par medikamentu daudzumu un insulīna devām, bet arī par dzīvi.
VAI PAREIZS IR UZSKATS, KA ARSTĒŠANĀS PIE PSIHOTERAPEITA IR ILGSTOŠS PROCESS?
Tā ir patiesiba. Dažreiz krīzes situācijās pietiek ar īsu terapijas kursu. Bet pieredze rāda, ka cilvēki cieš ļoti ilgi, cīnās paši un pie psihoterapeita nenāk. Pie psihoterapeita durvis bieži vien ver tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Un tad terapijas process ir ilgs. Paiet zināms laiks, kamēr nodibinās terapeitiskās attiecības, kamēr pamazām atklājas cilvēka iekšējie konflikti. Un tas nenotiek ātri.
KĀ DIABĒTA BIEDRĪBAS VIDI VĒRTĒ PSIHOTERAPEITI?
Ļoti pozitivi! Cilvēks, kam uzbrukusi slimība, nedrikstētu palikt viens. Biedrībām ir nozīme kā atbalsta grupām arī cilvēciskajā ziņā. Pirmkārt, tas palīdz cilvēkam sajust, ka viņš nav viens, ka ne jau viņam vienam ir šāda nelaime. Otrkārt, tā ir reāla iespēja dalīties pieredzē. Te ir tā vieta, kur cilvēki var dot viens otram padomus, saņemt svarīgu informāciju.
Aicinām ikvienu iestāties diabēta biedrībā, lai atrastu savu atbalsta plecu un domu biedrus, kas izprot jūsu izaicinājumus, dzīvojot ar diabētu.
Informatīvs raksts tapis “Vairāk zināt, labāk dzīvot! Nāc, uzzini un dari!" projekta ietvarā. Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.
Comments