Diabēta nefropātija vēl nesen attīstijās 25-40% pacientu ar 1. vai 2. tipa diabētu. Neārstēta diabēta nefropātija pasliktina nieru funkciju vidēji par 10 % gadā ir viens no galveniem hroniskas nieru nepietiekamības iemesliem. Diabēta nefropātiju bieži novēro kopā ar diabēta retinopātiju.

Diabēta nefropātija (par nieru darbību lasiet arī Saule Nr 5 un Nr 14) raksturojas ar olbaltumvielu klātbūtni urīnā (proteīnūriju) un glomeruļu filtrācijas ātruma izmaiņām (GFĀ). Paradoksāli, bet GFĀ sākumā pieaug – hiperfiltrācija, kas tad arī veicina sīko albumīnu parādīšanos urīnā - mikroalbumīnūriju. Paralēli šīm izmaiņām paaugstinās arteriālais asinsspiediens. Bez tam, mikroalbumīnūrija norāda arī uz palielinātu sirds asinsvadu slimību risku ne tikai cilvēkiem ar diabētu, bet arī tiem, kuriem diabēta nav!

Pamazām palēninas glomeruļu filtrācijas ātrums – tas vispirms normalizējas, un tad pakāpeniski samazinās. Mikroalbumīnūrija progresē līdz makroalbumīnūrijai jeb proteīnūrijai. Samazinoties glomeruļu filtrācijas ātrumam palēninas vielu maiņas gala produktu (šlakvielu) izvadīšana no organisma un pamazām attīstās hroniska nieru nepietiekamība. Nefropātijas attīstība ātrumu ietekmē asinsspiediena lielums, paaugstināts cukura līmenis asinīs, proteīnūrijas pakāpe, smēķēšana, anēmija, retinopātija.

Labā ziņa ir tāda, ka ārstējot diabētu tā, ka cukura līmenis asinīs ir tuvu normas robežām (t.i. cukura līmenis asinīs pirms ēšanas 4-7 mmol/l un HbA1c <7%) Jums ir iespējams mazināt diabēta nefropātijas attīstības risku. Bez tam diabēta nefropātiju iespējams savlaicīgi diagnosticēt un vairākos pēdējo 10 gadu pētījumos noskaidrotas arī efektīvas profilakses un ārstēšanas iespējas. Tāpēc par to jāzina ne tikai ārstiem, bet arī katram pašam. Lai saprastu kāpēc un kādas papildus analīzes katru gadu veicamas.

Nefropātijas skrīnings – MIKROalbumīnūrijas tests !

Nieru funkcijas pasliktināšanās pirmā pazīme ir mikroalbumīnūrija – neliela sīku olbaltumvielu (albumīnu) nokļūšana urīnā. Procesam turpinoies albumīnu daudzums urīnā palielinās un mikroalbumīnūrija pāriet makroalbumīnūrijā jeb proteīnūrijā. Parasti šo nefropātijas stadiju pavada arī paaugstināts asinsspiediens.

KĀ PĀRBAUDĪT

Lai pārliecinātos par nefropātijas attīstības risku jāizdara urīna analīze, pārbaudot ir vai nav mikroalbumīnūrija. To sauc par mikroalbumīnūrijas testu. Parastā urīna analīze albumīnus nenosaka! Parastā urīna analīzē konstatē tikai lielāku olbaltumu daudzumu - proteīnus. Albumīnu daudzumu urīnā laboratorijā precizē dažādi ar speciālām noteikšanas metodēm:

s nosaka kopējo albumīnu daudzumu 24 stundu krātā urīnā,
s Albumīnu daudzumu nakts urīna vai 4 stndu krātā urīna porcijā,
s Albumīnu daudzumu gadījuma urīna analīzē, parasti no rīta pēc pamošanās pirmā urīna porcijā; mikroalbumīnus var noteikt arī mājās ar speciālu stripu palīdzību.

Pastāvīgas mikroalbumīnūrijas diagnozi pārliecinoši apstiprina, ja vismaz divās no trim urīna analīzēs konstatē palielinātu albumīna daudzumu (skat 1. tabulu).

Īslaicīgi (pārejošu) palielinātu albumīna daudzumu urīnā atrod pēc lielākām fiziskām slodzēm, urīnceļu infekcijas gadījumā, augsta cukura līmeņa asinīs un sirds bojājuma gadījumā. Mikroalbumīnūrija attītās arī pie ilgstoši paaugstināta asinsspiediena, sakarā ar citām nieru un sirds-asinsvadu slimībām.

Par nefropātijas attīstību var norādīt arī albumīna-kreatinīna attiecība.

KAD PĀRBAUDĪT

Saslimstot ar 1. tipa diabētu, parasti mikroalbumīnūrija neattīstās pirmos 5 gadus, arī bērniem pirms pubertātes vecumā tā attīstās reti. Tāpēc regulāri reizi gadā mikroalbumīūrijas tests veicams tikai sākot ar 5 gadu diabēta stāžu.

Personām ar 2. tipa diabētu mikroalbumīnūriju dažkārt atrod jau slimības diagnosticēšanas brīdī. Tāpēc diagnosticējot 2. tipa diabētu, jāpārbauda arī albumīnu daudzums urīnā.

Konstatējot urīnā lielāku albumīnu daudzumu, izmeklējums jāatkārto, jo albumīnu daudzums urīnā dažādās dienās variē līdz pat 40 %.

KĀPĒC PĀRBAUDĪT

Pēdējo desmit gadu pētījumos noskaidrots, ka diabēta nefropātijas attīstību un progresēšanu līdz hroniskai nieru nepietiekamībai iespējams aizkavēt vai pat novērst, ja savlaicīgi atklāj nefropātijas attīstību un samazina mikroalbumīnūriju. Dažos pasaules valstu diabēta centros diabēta nefropātijas profilakses pasākumus iesaka sākt vēl tad, kad urīnā ir normāls albumīnu daudzums, bet diabēta stāžs tuvojas 5 -10 gadu robežai (primārā profilakse), bet mikroalbumīnūrijas stadijā gan nevajadzētu kavēties ar diabēta nefropātijas profilakses (sekundārā profilakse) pasākumiem.

PROFILAKSE

Cukura līmenis asinīs pēc iespējas tuvāk normālam (pirms ēšanas ~6 mmol/l/ un 2 stundas pēc ēšanas līdz 8 mmol/l vai HbA1c <7%) – pati efektīvākā nefropātijas profilakse. Bet, ja tomēr urīna analīzē atrasti mikroalbumīni? Vairāki, ilgstoši multicentru pētījumi pierādījuši, ka medikamenti, kurus mēs pazīstam kā AKE-inhibitorus (Berliprils, Monoprils, Accupro, Dirotons, Cardace u.c.) un kurus parasti izmanto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanā, samazina arī mikroalbumīnūriju un tādējādi palēnina nefropātijas attīstību. Tāpēc tos lieto mikroalbumīnūrijas ārstēšanai, pat tad, ja asinsspiediens ir normāls. Starp citu, pēdējo gadu pētījumi pierādījuši, ka vēl nedaudz pazeminot asinsspiedienu – 120/75 mmHg , palēninās nefropātijas attīstība.

» Biežāk uzdotie jautājumi